Fotografēt sāku jau bērnībā.

Pirmais fotoaparāts – Smena 8m.

Zināšanas tika gūtas bibliotēkā,

studējot visu pieejamo literatūru par fotografēšanu.

Radošais process – pie fotopalielinātāja, attīstītāja, sarkanā luktura gaismā, gaismojot, attīstot, jaucot un citādi eksperimentējot. Blakus grāmata, kas izskaidroja notiekošo procesu.

Filmēšana aizsākās tajā laikā, kad Latvijā nelegāli tika ievestas pirmās videokameras. Bija atmodas laiks un man bija uzticēta kamera, lai filmētu mītiņus, piketus, vēlāk – ziņu sižeti, kultūrprogrammas un reklāmas Latgales televīzijā (LTS).

Izglītību esmu centies gūt Latvijas Kultūras akadēmijā.

Akadēmijas pasniedzēji A.Epners, Ģ.Nagainis, A.Liniņš, I.Burkovska lika paraudzīties uz lietām no cita skatu punkta. Sekundes kļuva par ritmu, priekšmets par izteiksmes līdzekli jūtām, doma un ideja ieņēma pirmšķirīgo lomu tehniskajam izpildījumam.

Ienākot digitālajam laikmetam fotogrāfijā, esmu ieņēmis jaunatklājēja pozīciju.

Trumpis – mana pieredze. Zinu foto un video stiprās puses. Tādējādi kļūstu izveicīgāks kadra un stāsta veidošanā, strādājot ar gaismu, orientējos situācijā un spēju paredzēt notikuma gaitu.

Mūžu dzīvo, mūžu mācies… vienalga darbu nedabūsi… (Joks)

Smeļos un mācos, no vecmeistariem un jaunajiem, no radošajiem un savādākdomājošajiem, no bērniem, kas ir patiesi un nav „sabojāti”.

Vislabprātāk – neiejaucos procesa norisē, bet fiksēju notiekošo.

Liela daļa manas darbības ir saistīta ar kāzu videofilmēšanu un fotografēšanu.

Kāzas ir emocionāli piesātināts stāsts, kuru meistarīgi fiksējot var uz visu mūžu atstāt foto vai video liecību par šo notikumu,  kas pēc gadu desmitiem sniegs emocionālo gandarījumu, kas bija kāzu dienā.

Limuzīns aizbrauks, mičošanas torte tiks apēsta, bet bildes paliks uz mūžu!

Aparāts nefotografē, fotografē cilvēks, kas ir aiz tā. Tam jābūt gan režisoram, gan māksliniekam, gan menedžerim, gan smalkam psihologam. Cenšos tāds būt! Uzticies!